Kad Lježa-Bastoņa-Lježa maina maršrutu, velosipēdists jautā, vai ir pienācis laiks pārējām Classics sacīkstēm sekot šim piemēram?
Parunāsim par sacensību maršrutiem, vai ne? Tie ir profesionāla riteņbraukšanas maize un sviests - ceļi, kalni un bruģis, kas padara sacensības, kas mums visiem patīk. No Alpe d'Huez un Arenberg līdz Mur de Huy un Stelvio - svētie maršruti, kurus kalendārs apmeklē gadu no gada, ir vieta, kur gadu desmitiem ilgas sacīkstes ir būvētas leģendas un radītas atmiņas.
Paņemiet Parīzi-Rubē. Ziemeļu elle notiek pēc pārbaudītas formulas, virzoties uz ziemeļiem no Kompjēnas uz velodromu Rubē. Pa ceļam vienmēr atrodas slavenie bruģakmeņi Trouee d’Arenberg, Mons-en-Pevele un Carrefour de l'Arbre - galvenie apskates objekti un lielākie pārbaudījumi ceļā uz slavu.
Maršruta paziņojums šī gada izdevumam – 105. – pagāja bez īpašas ažiotāžas. Ja neskaita nelielas izmaiņas, pārsteigumu nebija. Visi slavenie piecu zvaigžņu sektori ir tur, un starts un finišs paliek nemainīgi. Klasikas karalienei kā parasti.
Tomēr tikai dažas nedēļas vēlāk pie kalendāra vecākā Monument Classic ir pārmaiņas. Lielas pārmaiņas. Lježa-Bastoņa-Lježa ir atjaunota. Aprīļa sacīkstēs tiks sagaidīts pilnīgi jauns finišs, jo ilgi baumotajā pārcelšanās prom no Ansas priekšpilsētas uz upes krastu Lježā piepildīsies.
Ljēža-Bastoņa-Ljēža šogad finišēs līdzenā sprintā
Atpakaļ nākotnē
Jaunā, līdzena apdare ir milzīgas izmaiņas sacensību finālā, kas - no 1992. līdz 2018. gadam - tika uzņemts Cote de Saint-Nicholas, pirms noslēdzās kalna galā, blakus degvielas uzpildes stacijai. Atbilde
‘Nekas pret Ansu, taču tā nebija jauka vieta finišam,” uzskata Lotto-Soudal sporta direktors Mario Aerts.
Kopš 1992. gada sacīkstēs ir notikušas nelielas izmaiņas, piemēram, 2016. gadā tika pievienota bruģētā Cote de la Rue Naniot, taču šogad ir paredzēts veikt kapitālremontu, lai mainītu sacensību raksturu.
Ir svarīgi, ka La Doyenne varējām redzēt parastās “nodiluma sacīkstes” beigas, vai tādas ir vismaz cerības. Iepriekš tas bija lēns, un peletons tika samazināts kilometru pēc kilometra, kamēr galvenie favorīti gaida pēdējos divus kāpumus.
Riders cīnās La Redoute 2018. gada Lježa-Bastoņa-Ljēža
Bet tagad, 15 km attālumā no finiša, Cote de la Roche aux Faucons būs pēdējā iespēja ikvienam braucējam bez sprinta savā skapī. Aerts - 10 izdevumu veterāns kā braucējs - šogad pirmo reizi piedalīsies sacīkstēs kā DS, un cer, ka jaunais formāts veicinās uzbrukumus no tālākas vietas.
“Es pats zinu ceļus no ciešanām,” viņš saka. Tagad tas ir nedaudz līdzīgs kā agrāk, un tagad ir ļoti grūti, sākot ar Cote de Wanne. Es joprojām ceru, ka La Redoute atkal būs tāds, kāds tas bija - izšķirošs.
‘Ja kāds tiks prom ar Roche aux Faucons, būs daudz grūtāk viņu atgūt, jo, ja pārtraukums aizņem kādu laiku, tad tas ir lejup un tad jau esat 3 km attālumā no finiša. Tāpēc Roche aux Faucons, iespējams, tagad būs svarīgāks.’
Protams, kā jau bija sagaidāms, ir izskanējuši balsis gan par, gan pret izmaiņām. Ir tādi, kas veco formātu sauca par novecojušu, braucējiem gaidot un gaidot finālu, nevis riskējot ar lielāka attāluma uzbrukumu brutālajā trasē.
Flandrijas tūre ir vairākas reizes mainījusi savu maršrutu
Bet pastāv arī uzskats, ka fināla pārveidošana kaut ko atņem no kalendāra grūtākajām vienas dienas sacīkstēm. Vai tagad, kad sprinteriem – lai arī tikai daudzpusīgākajiem un spēcīgākajiem – ir iespēja uzvarēt, vai tas nemazina sacensību reputāciju un tradīcijas?
Ne saskaņā ar sacensību organizatoru ASO. ‘Tradīcijas neaizliedz mainīties!’ lasāms preses relīzē, kurā vēstīts par jauno maršrutu. “Lai gan ASO ir saistīta ar tā organizēto pasākumu vēsturi, tā arī paliek atvērta izmaiņām, lai piešķirtu tiem jaunu izskatu.”
Šos viedokļus piebalsoja Lježas province: "Finiša vietas maiņu galvenokārt nosaka tīri sportiski kritēriji, lai sacensību fināls būtu vēl pievilcīgāks."
Monumentālas izmaiņas
Jautājums par to, vai izmaiņas ir labas vai sliktas, zināmā mērā tiks izlemts aprīlī. Taču atcerieties, ka Lježa-Bastoņa-Lježa šajā ziņā nebūt nav viena – ne riteņbraukšanā, ne pat starp teiksmainajiem pieminekļiem.
Parīzes-Rubē bruģētais brālēns, Flandrijas tūre, nesen ir piedzīvojis pārveidojumus, strīdīgi pārejot no svētās Mūra van Žerārdsbergenas-Bosbergas kombinācijas (ieviesta 1973. gadā) uz finiša trasi, kas sastāv no Oude Kwaremont un Paterbergs 2012. gadā.
Tikmēr Lombardijas tūre mainās gandrīz katru gadu, ar dažādām sākuma un finiša pilsētām, un 2016. gada izdevums ir īpaši sarežģītāks nekā pēdējie divi gadi. Kāpšana Madonna del Ghisallo kalnā, iespējams, ir vienīgā nemainīgā vieta.
RCS ir arī mēģinājuši mainīt savu otru pieminekli Milāna-Sanremo. Vēl 2013. gadā pēdējos kilometros tika ieviests jauns kāpums Pompeiana. Tomēr dubļu nogruvumi neļāva to iekļaut, un kopš 2015. gada “tradicionālais” kurss, ko izmanto kopš 1980. gada, ir kļuvis par normu.
Tātad, ņemot vērā visas šīs izmaiņas gadu gaitā (tas bija ļoti īss kopsavilkums), cik tieši svēti ir pieminekļi? Iespējams, biežāk mainīt lietas ir laba lieta, ja vien tiek aizsargātas sacensību galvenās iezīmes.
Flandrijas tūre ir bijusi pretrunā ar to, izņemot Muur, līdz tā tika atjaunota agrākā 2017. gada sacensību punktā. Taču sacīkstes ir izdzīvojušas un attīstījušās, neiekļūstot finālā. Pats Flandrijas iedzīvotājs Aerts bija pārliecināts par šo modifikāciju.
'Dažreiz nav slikti to nedaudz mainīt. Pieminekļi, protams, ir pieminekļi,”viņš saka. Par Flandriju ir daudz diskusiju, un bija lieliski, ka beigās bija Muur, bet tagad tas ir arī jauki. Paiet kāds laiks, lai sacīkstes kļūtu pazīstamas, taču ar kaut ko jaunu tās bieži tiek uzlabotas.
‘Riteņbraukšana ir patiešām konservatīvs sporta veids, un lielākajai daļai cilvēku nepatīk pārāk daudz pārmaiņu. Bet es domāju, ka šad tad tas nav tik slikti.’
Idejas nākotnei
Bet kāpēc šīs sacīkstes jātur vienuviet, ievērojot to pašu formulu? Lombardijas tūre pēdējās desmitgades laikā ir sākusies un finišējusi Leko, Bergamo, Milānā un Komo, starp kurām ir rotējoši kāpumi.
Šai formulai varētu sekot citas sacīkstes. Kā būtu ar Flandriju, kas pārmaiņus spēlē Mur-Bosberg un Kwaremont-Paterberg finālu? Vai Lježa-Bastoņa-Lježa pāriet no Ans uz upi?
Protams, līgumsaistības nozīmē, ka šie finiši vēl kādu laiku ir iecirsti akmenī - Lježa nākamajiem pieciem gadiem un Oudenārde, kas uzņems Flandrijas beigas līdz 2023. gadam.
Iespējams, ka finiša aplis Flandrijā saglabāsies arī cita iemesla dēļ, jo peletona sacīkstes trīs reizes izbrauc viesmīlības teltīs maksājošu skatītāju priekšā. Lai arī kā šī sporta veida tradīcijām ir pretrunā, tā rezultātā sagrābtā mīkla nozīmē, ka šie apļi nekur nepazudīs.
Un, kas attiecas uz Milāna-Sanremo un Parīze-Rubē, tās ir sacīkstes no punkta uz punktu, un tajās ir maz iespēju veikt izmaiņas. Varbūt tām nevajadzētu būt, jo Rubē viens pats stāv starp pieminekļiem kā sacīkstes, ko organizatori nesenajā vēsturē nav centušies mainīt - tas jau ir aizraujošs, gadu no gada.
‘Manuprāt, ar Milānu-Sanremo ir savādāk,” saka Aerts. ‘Jūs nevarat daudz ko mainīt. Tas ir viens piemineklis, kuru sprinteri var izdzīvot un uzvarēt, tāpēc es domāju, ka jums tas ir jāatstāj tāds, kāds tas ir. Tas ir kaut kas, ko jūs nevarat mainīt.
‘Tas, ko viņi var darīt [ar Roubaix], ir nedaudz pamainīties, bet finišs un Ārenbergs – to viņi nekad nevar zaudēt. Tie ir kaut kas leģendārs. Un ar Lombardiju dažiem kāpumiem tajā vienmēr ir jābūt, manuprāt. Tās ir lietas, kas padara šīs sacīkstes leģendāras, un tās ir jāsaglabā.'
Bet pārējiem lielajam pieciniekam varbūt nelielas pārmaiņas nāk par labu. Posma sacīkšu un Lielās tūres maršruti katru gadu mainās, un riteņbraukšanas dedzīgo fanu vidū izceļas neliels pretestības dvesiņš, tāpēc kāpēc gan ne tādiem pašiem kā Flandrijas tūre, Lombardijas tūre un Lježa-Bastoņa-Lježa, kas ir kaut kas līdzīgs Ekskursija pa Ardēniem.
Sacensības kļūst novecojušas, kad atkal un atkal atkārtojas vieni un tie paši izaicinājumi - tie paši kalni un nobraucieni tādā pašā secībā. Protams, mēs zinām, kad noskaņoties tieši laikā, lai darbība varētu sākties, un paši braucēji pierod pie noteikto maršrutu bēgumiem un bēgumiem, attiecīgi pielāgojot un attīstot savu taktiku.
Iepazīstamajā ir komforts, taču noteikti mazāks uztraukums. Noteikti daži no mums ar nepacietību būtu gaidījuši vēl vienu Lježas izlaidumu pa tiem pašiem ceļiem ar paredzamu pamieru līdz sacensību priekšpēdējam kāpumam.
Tātad, atpletīsim rokas un apsveicam šo jauno Lježu tādu, kāds tas ir – mēģinājumu izkratīt nogurušo formulu un veidu, kā radīt papildu nenoteiktību vienā no lielākajām sacensībām kalendārā. Cits piemineklis ieiet jaunā ērā, un varbūt citiem vajadzētu sekot šim piemēram.
